Viņi ir salas baltie iedzīvotāji. Viens no šīs trijotnes katrā ziņā slimo ar drudzi. Darbs Goboto ir smags. Sabiedrība pieturas pie citu sabiedrību piekoptās politikas un uzskata, ka klienti ir labi jāpacienā; šis pienākums jāuzņemas pārvaldniekam un viņa palīgiem. Augu gadu salā ierodas tirgotāji un vervētāji no tāliem, «sausiem» braucieniem un plantatori no tikpat tālām un «sausām» vietām, atvezdami līdzi ne­remdināmas slāpes. Goboto ir Meka uzdzīvotājiem, un, kad uzdzīve ir beigusies, viņi dodas atpakaļ uz saviem šo­neriem un plantācijām, lai atgūtu spēkus.

Mazāk izturīgie atgriežas ne agrak kā pēc sešiem mē­nešiem. Taču pārvaldniekam un viņa palīgiem šādu starp­laiku nav. Viņi vienmēr ir uz vietas, un katru nedēļu mu- sons vai dienvidaustrumu pasāts atnes uz piestātni šo­nerus ar kopru, kokosriekstiem, perlamutra gliemežvākiem, jūras bruņurupučiem un slāpēm.

Darbs Goboto ir ļoti smags. Tāpēc te maksā divreiz vairāk nekā citās stacijās, un tāpēc šai stacijai sabied­rība izvēlas tikai stiprus un bezbailīgus vīrus. Viņi no­dzīvo te ne ilgāk par gadu, bet pēc tam vai nu, kļuvuši par galīgiem nespējniekiem, aizbrauc atpakaļ uz Austrā­liju, vai arī viņu mirstīgās atliekas aprok smiltīs saliņas vēja pusē.