Džonijs Besets, gandrīz leģendārais Goboto va­ronis, pārspēja visus rekordus. Viņam bija apbrīnojami stiprs organisms, un viņš izturēja septiņus gadus. Džo- nija pēdējo vēlēšanos precīzi izpildīja viņa palīgi: par savu naudu nopirka veselu mucu ar rumu, iebāza pār­valdnieka līķi rumā un aizsūtīja viņa radiem uz Angliju.

Un tomēr kalpotāji Goboto centās būt džentlmeņi. Ja arī šis tas neizdevās tā, kā vajag, viņi tomēr bija un palika džentlmeņi. Lūk, kāpēc Goboto pastāvēja lielais nerakstītais likums, ka iebraucējiem ir jāuzvelk bikses un jāuzauj kurpes. Ar īsām biksēm, lavu-lavu un kailām kā­jām te nedrīkstēja rādīties. Kad kapteinis Džensens, vis­nevaldāmākais no melno ķērājiem, kaut gan bija cēlies no senas ņujorkiešu dzimtas, izkāpa salā gurnautā un apakškreklā, ar diviem revolveriem un nazi aiz jostas, krastā viņu aizturēja. Tas bija tajos laikos, kad te dzī­voja Džonijs Besets, kurš stingri prasīja ievērot etiķeti. Stāvēdams motorlaivas pakaļgalā, kapteinis Džensens ap­galvoja, ka uz viņa šonera nav garo bikšu, un tai pašā laikā paziņoja, ka grib tikt krastā. Goboto viņam sadzie­dēja sašauto plecu un piedevām vēl pieklājīgi atvainojās, jo uz viņa šonera garās bikses patiešām netika atrastas. Taču jau pirmajā dienā, kad kapteinis piecēlās no gul­tas, Džonijs Besets laipni, bet stingri piespieda viesi uz­vilkt savas bikses. Tas bija ievērības cienīgs precedents.