—   Robers ir cauri, — atteica Pīters Džī.

—   Roberā ir trīs partijas. Man jādala. Turpinām!

Pīters Džī piekrita, un sākās trešā partija.

—    Kucēns… Prasās pēc pātagas, — Makmērtrijs pa­čukstēja Grifam. — Beigsim spēli, zēni! Es gribu uzma­nīt viņu. Ja viņš aizies pārāk tālu, es viņu izsviedīšu krastā, vienalga, kādas būtu sabiedrības instrukcijas.

—   Kas viņš ir? — jautāja Grīfs.

—   Atbraucis ar pēdējo tvaikoni. Sabiedrība iesaka ap­ieties ar viņu saudzīgi. Viņš grib ieguldīt savu naudu kādā plantācijā. Viņam ir sabiedrības akreditīvs par des- mittūkstoš mārciņām. Viņš ieņēmis galvā, ka visai Aus­trālijai jābūt baltai. Dīkons domā tā: ja viņam ir balta āda un viņa tēvs kādreiz ir bijis republikas virsproku- rors, tad viņš var būt suns. Tāpēc viņš sienas klāt Pī- teram, bet jūs zināt, ka Pīters mazāk par jebkuru noska­ņots strīdēties vai taisīt skandālu. Nolādētā sabiedrība! Es neesmu uzņēmies auklēt tās zīdaiņus ar bankas rē­ķiniem. Ielejiet savā glāzē, Grīf! Šis vīrs ir nepatīkams tips, nepatīkamāks par nepatīkamu.

—   Varbūt viņš tikai ir pārāk jauns, — sprieda Grīfs.

—   Viņš neprot valdīties, kad ir iemetis, tas ir skaidrs. — Pārvaldnieks neslēpa riebumu un dusmas. — Ja vien viņš pacels roku pret Pīteru, es pats sadošu šim mazajam nekauņaml