Pērļu uzpircējs izvilka no dēļa puļķīšus, ar kuriem bija atzīmējis rēķinu, un atvirzījās nost. Viņš bija uzvarējis trešajā partijā. Paskatījies uz Ediju Litlu, Pīters sacija:
Ik—- Tagad es varu spēlēt bridžu. »—- Bet es gribu atspēlēties, — nelikās mierā Dīkons. i— Es patiešām esmu noguris no šīs spēles, — Pīters D/i centās iegalvot viņam ar savu parasto mieru. mņ— Nāciet spēlēt, — uzstāja Dīkons. — Vēl vienu. Tā taču jūs nedrīkstat pievākt manu naudu. Esmu palaidis vēju piecpadsmit mārciņas. Vai nu es paspēlēju otrtik, vai atspēlējos.
Makmērtrijs gribēja iejaukties, bet Grīfs ar skatienu atturēja viņu.
Ja šī partija patiešām ir pēdējā, lai notiek, — teica Pīters Džī, vākdams kopā kārtis. — Laikam mana kārta dalīt. Cik es sapratu, tad šoreiz likme ir piecpadsmit mārciņas. Vai nu jūs būsiet man parādā trīsdesmit, vai ari mēs būsim kvīti.
— Pareizi, draudziņ! Vai nu mēs esam kviti, vai es mak āju jums trīsdesmit mārciņas.
Jļ— Ies vaļa karsts cīniņš, — piezīmēja Grīfs, pievilkdams tuvāk krēslu.
Pārējie stāvēja vai sēdēja ap galdu, un Dīkonam atkal neveicās. Nebija šaubu, ka viņš ir labs spēlmanis, bet viņam negadījās labas kārtis. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nespēj vienaldzīgi paciest savu neveiksmi. Viņš neganti lamājās un kliedza uz aukstasinīgo metisu. Partijas beigas Pīters Džī aprēķināja savu laimestu; Dīkonam nebija ne piecpadsmit punktu. Viņš klusēdams raudzījās uz savu pretinieku.