— Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmēram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aizmirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savādnieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.
Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! Jūs šovakar bieži runājāt par rīcību. Tā nav nekāda rīcība, ja cilvēks paspēlē to, ko pats nav nopelnījis, vaiga sviedros strādā* dams.