— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.
— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jautāja Dīkons.
— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!
Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar drebošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.
— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sidneju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.
Grīfs vēlāk teica:
— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.
Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.
— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs negribat vēl pacīnīties?
Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs.