Viņš vairākas minūtes ātri rakstīja, tad palūdza skaļi nolasīt uzrakstītās rindiņas.
«Man vienmēr jāpatur prātā, ka ikviens cilvēks ir tikpat labs kā otrs, ja vien viņš nedomā, ka ir labāks par citiem.»
«Lai cik piedzēries es būtu, es nedrīkstu aizmirst, ka esmu džentlmenis. Džentlmenis ir tas, kas ir cildens un laipns. Piezīme: labāk nemaz nepiedzerties!»
«Kad es spēlēju vīriešu spēli ar vīriešiem, man jāspēlē kā vīrietim.»
«Labs lamu vārds, teikts īstajā reizē un retumis, ir ļoti noderīgs. Pārāk bieža lamāšanās sabojā pati sevi. Piezīme: lamāšanās nespēj ne mainīt spēles gaitu, ne likt vējam pūst.»
«Nevienam vīrietim nav tiesību noniecināt savu vīrieša pašcieņu. Tādas tiesības nevar nopirkt pat par desmittūk- stoš mārciņām.»
Kad sāka lasīt šos noteikumus, Dīkons k|uva bāls aiz dusmām. Pēc tam seju no kakla līdz pierei lēni pārplūdināja sārtums.
— Tā, tas nu būtu viss, — teica Grīfs, salocīdams papīru un nolikdams to galda vidū. — Vai jūs vēl spēlēsiet?