— Tā man arī vajag, — aizlūzušā balsī nomurmināja Dīkons. — Esmu bijis ēzelis. Mister Džī, kamēr nav zināms, vai esmu uzvarējis vai zaudējis, es gribētu atvainoties. Nezinu, varbūt vainīgs bija viskijs, bet es esmu ēzelis, nekauņa, slikti audzināts cilvēks — vispār draņķis.
Viņš sniedza roku, un metiss, gaiši smaidīdams, satvēra to.
— Paklausieties, Grīf, — teica Džī, — viņš ir lāga puisis. Metiet pie malas to ērmošanos, izdzersim pa atvadu glāzei un aizmirsīsim visu!
Grīfs šaubījās, bet Dīkons iesaucās:
— Nē, es to nepieļaušu! Es vēl neesmu norēķinājies. Ja jau Karo-Karo, tad Karo-Karo. Ne vairāk, ne mazāk.
— Pareizi, — piekrita Grīfs, sākdams jaukt kārtis. — Ja viņš būs piemērots Karo-Karo, Karo-Karo viņam par ļaunu nenāks.
Spēle ritēja klusi un nopietni. Viņi nospēlēja trīs reizes un nevienu reizi nesavāca vajadzīgos punktus. Piektās un pēdējās dalīšanas sākumā Dīkonam pietrūka trīs punktu, bet Grifam četru. Dīkonu varēja glābt tikai punkti, un viņš spēlēja uzmanīgi. Viņš vairs nerūca un nelamājās un spēlēja labāk nekā līdz šim. Viņš tika pat pie diviem melnajiem dūžiem un ercena dūža.
— Es domāju, jūs varat nosaukt kārtis, kas ir man rokā? — viņš jautāja pēc pēdējās dalīšanas un pakratīja savas kārtis.