Grīfs pamāja ar galvu.
— Tad nosauciet tās!
— Pīķa kalps, pīķa divnieks, ercena trijnieks un kārava dūzis, — atbildēja Grīfs.
Tie, kas stāvēja Dīkonam aiz muguras un skatījās viņa kārtīs, nedeva nekādas zīmes. Tomēr Grifs bija nosaucis kārtis pareizi.
— Man šķiet, ka jūs spēlējat kazino labāk nekā es, — atzina Dīkons. — Es varu nosaukt tikai trīs no jūsu kārtīm: kalps, dūzis un lielais kazino.
— Nav pareizi. Kavā nav piecu dūžu. Trīs jūs jau nomētāt, un ceturtais patlaban ir jums rokā.
— Godavārds, jums taisnība! — teica Dīkons. —• Man bija trīs dūži. Bet, lai nu kā, «kārtis» būs manas. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.
— Es jauju jums paņemt mazo kazino… — Grīfs apklusa, lai parēķinātu. — Jā, un dūzi arī. Bez tam man būs «kārtis» — un es iešu ar lielo kazino. Ejiet!
— «Kāršu» nav nevienam, un es esmu uzvarējis! — iesaucās Dīkons, kad spēle bija galā. — Es eju ar mazo kazino un četriem dūžiem. Lielais kazino un pīķi dos jums tikai divdesmit.
Grīfs pakratīja savas kārtis.
— Ka tikai jūs neesat kļūdījies!
— Nē, — noteikti paziņoja Dīkons. — Es skaitīju katru pacelto kārti. Lai nu kur, bet tur gan es nesajuku. Man ir divdesmit sešas — un jums arī divdesmit sešas.
— Pārskaitiet, — sacīja Grīfs.
Pirkstiem drebot, Dīkons rūpīgi un lēni pārskaitīja kārtis. Viņam bija divdesmit piecas. Dīkons pārliecās pāri galdam, paņēma Grifa uzrakstītos noteikumus, salocīja papīru un iebāza to kabatā. Tad viņš izdzēra tukšu savu glāzi un piecēlās. Kapteinis Donovens paskatījās pulkstenī, nožāvājās un arī piecēlās.