Turpmākajos gados šis paradums nekad netika pārkāpts. Baltie cilvēki un bikses bija nešķirami. Tikai melnādainie skraidīja apkārt pliki. Bikses noteica sabiedrisko stā­vokli.

Šajā naktī viss bija kā parasti, izņemot vienu apstākli. Septiņi vīri, kam acis mirdzēja, bet kājas vēl neļodzījās, vainagojuši skotu viskijam veltīto dienu ar galvu reibi­nošiem kokteiļiem, apsēdās, lai ieturētu pusdienas. Vi­ņiem mugurā bija jakas, kājās — bikses un kurpes. Šie vīri bija pārvaldnieks Džerijs Makmērtrijs, viņa palīgi Edijs Litls un Džeks Endrū, vervētāju keča «Meri» kap­teinis Steplers, plantators Derbijs Šrailtons no Tito-Ito, pusķīnietis, pērļu uzpircējs Pīters Džī, kas braukāja starp Ceilonu un Paumotu salām, un Alfrēds Dīkons, kurš bija ieradies ar pēdējo tvaikoni. Vispirms melnādainie viesmīļi pasniedza vīnu, taču drīz vien visi atkal pārgāja uz vis­kiju ar sodu, piedzerot to klāt ēdienam, iekams tas bija nonācis viņu apdedzinātajos, izkodinātajos kuņģos.

Kafiju dzerot, viņi izdzirdēja caur klīzi norībam enkur- ķēdi; tas liecināja, ka ieradies kuģis.

—   Tas ir Deivids Grīfs, — teica Pīters Džī.

—   Kā jūs to zināt? — izaicinoši jautāja Dīkons un dzēlīgi turpināja: — Tadi puiši kā jūs cenšas ielaist jau­najam miglu acīs. Es esmu diezgan daudz braukājis pa jūrām, un nosaukt kuģi, kad tā buras saredzamas tālumā kā mazs plankumiņš, vai pēc enkura dārdoņas noteikt, kas to vada, — tās ir … tās ir visīstākās blēņas.