— Ož pēc zaudējuma, — teica Grīfs.
— Turklāt pēc divkārša, — piebilda Pīters Džī.
— Nav nekādas vajadzības man to sacīt, — noskaldīja Dīkons. — Es esmu mācījies aritmētiku. Esmu jums parādā četrdesmit piecas mārciņas. Te būs, saņemiet!
Jau tas vien, kā viņš uzsvieda uz galda deviņas piecu mārciņu naudas zīmes, bija aizvainojoši. Bet Pīters Dži kā bija, tā palika mierīgs un neizrādīja, ka būtu aizskarts.
— Jums bija cūkas laime, bet jūs neprotat spēlēt kārtis, to gan es varu teikt, — turpināja Dīkons. — Es varētu jūs pamācīt.Metiss pasmaidīja un, vākdams kopā naudu, piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ir tāda vienkārša spēle — kazino. Brīnums, ka jūs neesat nekad par to dzirdējis, — bērnu spēle.
— Esmu redzējis, kā to spēlē, — rāmi atteica metiss.
— Kā tad tā? — izgrūda Dīkons. — Varbūt jūs domājat, ka varat to spēlēt?
— O nē, to gan nel Baidos, ka man nepietiks tam apķērības.
— Kazino ir lieliska spēle, — laipni piezīmēja Grīfs. — Man tā ļoti patīk.
Dīkons neklausījās viņā.
— Es saspēlēšu ar jums par desmit mārciņām partijā — līdz trīsdesmit vienam punktam, — viņš nelika mierā Pīteru Džī. — Un es jums parādīšu, cik maz jēgas jums ir par kārtīm. Sāciet! Kur ir jauna kava?