— Nē, paldies, —• atbildēja metiss. — Mani gaida, lai spēlētu bridžu.
— Jā, nāciet šurp! — uzstājīgi lūdza Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter, un sāksim!
— Nobijāties no tādas vienkāršas spēles kā kazino, — zobojās Dikons. — Varbūt likme par augstu? Nu, ja tā, tad es spēlēšu ar jums uz pensiem vai fārtingiem.
Šī cilvēka izturēšanās apvainoja visus klātesošus. Makmērtrijs vairs nevarēja to paciest.
— Rimstieties, Dīkon! Viņš teica, ka vairs negrib spēlēt. Lieciet viņu mierā!
Dīkons saniknots pagriezās pret mājas saimnieku, bet viņš vēl nebija paguvis sākt zākāties, kad iejaucās Grifs.
— Es labprāt saspēlētu ar jums kazino, — viņš sacīja.
— Bet ko jūs par to zināt?
— Neko sevišķu, bet es gribētu pamācīties.
— Nedomāju nodarboties šovakar ar mācīšanu kaut kādu pensu dēļ.
— Jā, pareizi gan, — atbildēja Grīfs. — Esmu ar mieru spēlēt gandrīz vai uz jebkuru summu, protams, saprātīgās robežās.
Dīkons gribēja tikt vaļā no šā uzmācīgā cilvēka vienā paņēmienā.
— Simts mārciņu partija, ja tas jūs apmierina.
Grīfs ar prieku piekrita.
— Viss kārtībā! Lieliski! Sāksim! Vai svīpus[4] jūs ari