skaitāt?
Dīkons apjuka. Viņš bija cerējis, ka Goboto tirgotāju pārbiedēs lielā summa.
— Vai svīpus jūs arī skaitāt? — Grīfs atkārtoja. Endrū atnesa jaunu kavu, un Grīfs izvilka no tās džo-
keru.
— Protams, ka ne, — atbildēja Dīkons. — Tā ir zīdaiņu spēle.
— Priecājos, — piekrita Grīfs. — Man arī nepatīk zīdaiņu spēles.
— Ak tā? Labi, es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Mēs spēlēsim uz piecsimt mārciņām.
Dīkons atkal bija cietis sakāvi.
— Piekrītu, — teica Grīfs, sākdams jaukt kārtis.
— Pirmie iet ārā, protams, trumpji un pīķi, pēc tam lielais un mazais kazino, tālāk dūži tādā pašā kārtībā kā bridžā. Pareizi?
— Bet esat gan jūs visi jokdari, — Dīkons teica iesmiedamies, taču viņa smiekli izklausījās samāksloti.
— Kā es varu zināt, ka jums ir nauda?
— Tāpat kā es nezinu, vai jums ir nauda. Mak, cik lielu kredītu man izsniegs sabiedrība?
— Cik lielu jūs gribēsiet, — atbildēja pārvaldnieks.
— Vai jūs personiski garantējat to? — jautāja Dīkons.
— Protams, — teica Makmērtrijs. — Varat būt drošs, ka sabiedrība pieņems viņa parakstu par summu, kas lielāka par jūsu akreditīvu.
— Jaunākais dala, — teica Grīfs, nolikdams kavu Dīkonam priekšā uz galda.