Dīkons tā kā sāka šaubīties un pārlaida īgnu un ba­žīgu skatienu klātesošo sejām. Pārvaldnieka palīgi un kapteinis pamāja ar galvu.

—   Es nevienu no jums nepazīstu, — Dīkons gaudās.

—   Kā es varu būt pārliecināts? Nauda uz papīra ne vien­mēr ir reāla lieta.

Tad Pīters Džī izņēma kabatas portfeli un palūdza Makmērtrijam pildspalvu.

—   Es neko vēl neesmu pircis, — metiss paskaidroja,

— tā ka visa summa ir neskarta. Es tūliņ žirēšu to jums. Te ir piecpadsmit tūkstošu. Lūk, skatieties!

Dīkons paķēra čeku, kad Džī sniedza to pāri galdam. Viņš lēni izlasīja čeku un paskatījās uz Makmērtriju.

—   Vai viss ir pareizi?

—   Jā. Tas ir tāds pats čeks kā jūsējais un tikpat de­rīgs. Sabiedrības papīri vienmēr ir derīgi.

Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zau­dēja.

—   Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču neno­runājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pār­traukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.

Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.

—   Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārci­ņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.