— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaugstināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!
— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saimniekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?
Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dīkons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zaudēto, lai cik partiju bija zaudējis.
Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.
— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?
— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?
Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:
— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdesmit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …
— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.