Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkār­šoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vai­rākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz asto­ņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.

Grīfs papurināja galvu.

—   Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akredi­tīvs tikai par desmit tūkstošiem.

—   Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?

Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.

—   Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.

—   Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspē­lētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.

—   Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.

Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirda­mas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Ska­tītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs ne­klausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.